Kas rīt ap 11:00 jāmaina Latvijas ģeopolitikā?

Patlaban Austrumeiropā varam vērot 21.gadsimtā ikdienišķu biznesa stratēģiju sadursmi, kura tiek izspēlēta valstu un lielvaru līmenī. Vienā pusē ir "uzņēmumsX" - Krievijas Federācija, kas īsteno ļoti radošu (lai arī bezgalīgi cinisku) un nebijušu tirgus ieņemšanas stratēģiju. Savukārt pārējie tirgus dalībnieki (Ukraina, ES, ASV, arī Latvija), lai saglabātu status quo, izmanto vecās stratēģijas. Krievijai ir jauna stratēģija un griba kaut ko sasniegt. Pārējiem nav jaunas stratēģijas un vienīgā vēlme ir saglabāt mieru tirgū. Tāpēc, kamēr vien pārējie tirgus dalībnieki nepiemērosies, agresors turpinās iegūt, bet pārējie zaudēt.

Jau daudzus gadus strādāju telekomunikāciju biznesā. Aprakstītā aina telekomunikācijās ir ikdienišķa. Telekomunikācijās pastāvīgu avotu pārmaiņām sniedz straujā tehnoloģiju attīstība. Nevienu te nepārsteigt ar pamācībām, ka ir jāpiemērojas un jāpiemērojas ĻOTI ātri, ja gribi palikt biznesā. Savukārt Ukrainas karā redzam, ka tirgus dalībnieki arvien izmanto vecās stratēģijas, un, kas visbūtiskāk, saglabā vecos - uz komfortu vērstos, mērķus. Tas nestrādās.

Kas būtu jādara Latvijai, mācoties no Ukrainas pieredzes?

Uz brīdi, kad rakstu šo, situāciju Ukrainā ir aptuveni šāda:

1. ES, ASV, Krievijas un Ukrainas parakstītā Ženēvas vienošanās paredz visu Krievijas mērķu izpildi, un pilnīgu Ukrainas mērķu ignorēšanu (ļoti skaidri aprakstīts šeit: http://aillarionov.livejournal.com/675700.html)
2. Ukrainas korumpētās elites līdzšinējā saimniekošana ir novedusi pie apkaunojoši nespējīgām spēka struktūrām - izrādās Ukraina nevar sevi nekādi militāri aizstāvēt, ko pastiprina Krievijas inovatīvā stratēģija.
3. ES lielās korporācijas izdara milzīgu spiedienu un politiķiem, lai neieviestu sankcijas pret Krieviju (skat BP gadījumu, Vācijas uzņēmēju paziņojumi utt.). Tas nerunājot par militāru atbalstu. 
4. Lai sniegtu militāru atbalstu (kā to paredzēja Budapeštas līgums) ES un ASV ir jābūt lieliem līderiem - tādu patlaban nav. Ne Obama, ne Merkele, ne Olands, un pat ne Kamerons, nav, piemēram, Tečeres līmeņa politiķi. 
5. Ideja par dialoga nepieciešamību un diplomātiskā risinājuma prioritāti, kuru bez apstājas daudzina impotentie un tumīgie Briseles eirokrāti, ir tikpat loģiska, kā aicināt uz dialogu Imantas pedofilu. Krievijas eliti nevada Rietumu vērtības. Ideja, ka miers ir labāks par karu, nevienu Kremlī nemotivē. Kremļa čekistu dinastijas jau 97 gadus motivē vara un ietekmes sfēras paplašināšana, un visbūtiskāk - absolūtās varas trakums. 

Tas nozīmē, ka Krievija turpinās okupēt kaimiņvalstis tik ilgi, kamēr citi ģeopolitiskā tirgus dalībnieki radikāli nekoriģēs savas stratēģijas. Tajā skaitā Latvija. 

Es personīgi ļoti labi zinu cik grūti ir būt pozīcijās, kuras pēkšņi un kaitinoši apdraud konkurents. Es iedomājos, kā šobrīd jūtas Latvijas valdības komanda. Ļoti gribētos palīdzēt. No pieredzes varu apskatīt dažas lēmumu pieņemšanas fāzes

Pirmkārt, protams, noliegums - tas uz mums neattiecas.

Attiecas. 

1. Ideja, ka dalība ES&NATO mums garantē drošību, bija spēkā pie vecajām Krievijas stratēģijām. Jaunā Krievijas stratēģija nav dzēšama ar vecmodīgu militāru atturēšanu
2. Pat ja NATO gribētu Latviju (un visu Baltiju) militāri aizstāvēt, to būtiski ierobežo mūsu reģiona ģeogrāfija - vienīgais zemes ceļš no Polijas iet gar Kaļiņingradu, jūrā pie mūsu krastiem dominē Krievijas Baltijas flote, savukārt gaisa telpu var segt no Krievijas teritorijas. T.i. NATO var palīdzēt tikai ar lielām asinīm.
3. Lielas asinis karā NATO pret Krieviju nav iespējamas, jo tas nozīmē atomkaru. Un to neviens (es ceru) neapskata. Vēlreiz - vai kāds var nosaukt kaut vienu tiešu ASV un Krievijas (PSRS) militāru sadarsmi? Nevar. Kāpēc?
4. Otra alternatīva ir milzīgu NATO resursu izvietošana Baltijā - kas gan varētu būt viena jaunajām stratēģijām, kuras varētu lietot.
5. Ukrainā ukraiņu ir 77%! Latvijā latviešu 63% (kas gan ir straujš uzlabojums kopš 1990.g 52%). Tomēr krievu Ukrainā ir maz. Tikpat maz cik Latvijā 1940.gada 16.jūnijā...
6. Latvija TIK PAT lielā mērā, kā Ukraina ir pakļauta Krievijas informatīvajam karam. Pēc mana (neprecīza) novērtējuma tas ilgst jau kopš 2004.gada. Krievijas informatīvā kara tehnoloģijām primāri ir pakļautas krievvalodīgās grupas - tie, kam dzimtā ir krievu, un ARĪ tie, kam vienīgā svešvaloda ir krievu. Šis ir būtiski. Putina propagandu atražo arī latvieši, kuri regulāri un primāri skatās Krievijas TV saturu.
7. Vai mums ir pamats domāt, ka Latvijas spēka struktūras spēs novērst Ukrainas notikumu atkārtošanos? Nezinu. Zinu, ka algas mēs policistiem maksājam mazas. Angļu valodu labi gan jau nepārvalda. Krievijas TV estētikas sfērā gan jau atrodas utt. ..
8. Vai esam pietiekami ieguldījuši aizsardzībā - tērējam zem 1%, to pašu saskribinot ar pseidoprojektu palīdzību. Neesam.

Tātad. Kas ir tas iemesls, kas mums liek domāt, ka Ukrainas scenārijs uz mums neattiecas? Kas mūs aizstāvēs? Es nezinu. Es zinu, ka Krievija noteikti NEATKĀRTOS vēlreiz to pašu stratēģiju. Vērojot notikumu attīstību, ir jāuzteic Krievijas stratēģiskās plānošanas resurss un inovāciju pakāpe. Latvijai un Baltijai noteikti, tiks piemērota inovatīva vai uzlabota stratēģiju - izčakarēt NATO līgumu 5.paragrāfu, tomēr prasa zināmu ieguldījumu.

No "tirgvedības" viedokļa, kad ir pārvarēta nolieguma fāze (un izdzīvots nelabums), ir laiks inovācijām. Izmantot vecu stratēģiju jaunos apstākļos ir stulbi. Vajag jaunu. Vajag jaunu un inovatīvu stratēģiju. Lai tādu radītu, gandrīz garantēti, būs jāpamet esošā un ierastā komforta zona. Turklāt jādara ātri. Vai kādam liekas, ka Krievija dos kādam atelpu, un ļaus piemēroties lēnītēm? Nē. 21.gadsimtā - ja tev ir palaimējies radīt jaunu produktu, tu tirgo to zibens ātrumā, kamēr cits nav nokopējis. Tas ir - Latvijai ir maz laika, lai sagatavotos Krievijas jaunās stratēģijas realizācijai pret mums.

Kas ir acīmredzamās lietas? Acīmredzamas, gan tikai no loģikas, nevis no ierastās un komfortablās politikas viedokļa:

1. Ļoti straujš aizsardzības izdevumu pieaugums līdz 2% no IKP. Tas būtu ~ + 200 M EUR/gadā. Tas būtu jādara tagad - t.i. rīt. Nevis 2015.gadā un lēnām. Tagad un acīmredzot ziedojot valsts budžeta deficīta komfortablo rāmi.
2. Zemessardzes renovācija - atsvaidzinot un paplašinot, maksimāli iesaistot lojāli noskaņotus pilsoņus
3. Totāla Krievijas informatīvā kara tehnoloģiju ierobežošana - t.i. TV retranslāciju slēgšana, IP plūsmas cenzūra, EU krievu TV kanāla radīšana. Atrunas par vārda brīvību ir liekulīgas. Čīkstēšana, ka tāpat atradīs citu kanālus - neattiecas uz 95% auditorijas. Nemeklēs. Un varbūt ar laiku "aties".

Kas nav tik acīmredzami? Nedomāju, ka tagad ir īstais brīdis histēriski labot t.s. "integrācijas politiku":

1. par vēlu
2. liekas, tā diez ko nestrādā
3. pats galvenais - krievu kultūrā piekāpība ir vājums. Vājos neciena. 

Stipra, izlēmīga un agresīva Latvijas Republikas dalība ģeopolitikas "tirgū" ir labākā integrācija politika, jo radīs Latvijas krievu, mūsu krievu, acīs kaut ko, ko varēt cienīt un kādreiz arī atbalstīt.

ps. varbūt maldos. Varbūt kļūdos pieņēmumos - bet labprāt uzklausīšu kritiku un komentārus.